23.02.2012.

Skolēnu un skolotāju raksti

Vakardien Paulai bija viens skumjš notikums – viņas kaķītis ir miris vardarbīgā nāvē. Nāves iemesla versijas dažādas – vai nu kāda nikna kaimiņiene esot sacirtusi ar lāpstu, vai automašīna notriekusi ...

Tāpēc mēs izmainījām, papildinājām savu latviešu valodas un dabas zinību stundu ar jaunu tēmu – mans mīļākais mājdzīvnieks un vēstule viņam uz aizsauli, rakstot domrakstu „Es tevi nekad neaizmirsīšu”. Aktuāli jebkurai dzīvai būtnei – domāt, just. Just un raudāt. Pārdomāt. Analizēt. Jautāt sev.

Rakstot daudzi no mums raudāja. Arī lasot, daloties pārdomās – savā vēstulē uz paradīzi.

Tādejādi Paula sajuta atbalstu, bet mēs – saaugām kopā kā kolektīvs. Sociālajās zinībās savus tekstus rakstījām datorrakstā.

Rakstījām, klausoties Goran Goras jauno disku. Sen klasē nebija bijis tik vienojošs, koncentrēts klusums; mērķtiecīgs.

Es nekad tevi neaizmirsīšu

Mīļais, Minka!

Man tu biji ļoti mīļš, kaut viena diena ir pagājusi, bet tik un tā, Tu man esi un būsi man sirdī.

Zinu, ka Tev mīļākā barība bija konservētā. Atceros, ka Tev bija tas melnais, košais kažociņš un Tavas skaistās garās ūsas! Man ļoti Tevī patika, ka Tu biji tik mīļš un skaists!

Zinu, ka Tev bija bail no mana brāļa, bet viņš tik un tā pēc Tevis ilgojas – kaut viņš, kā jau puisis - patīk citiem darīt pāri, bet viņš to darīja maz. Un, ja būtu tāda iespēja, es gribētu lai manam Minkam būtu otra iespēja, lai viņš dzīvotu, jo nezinu, ko darīt... jo es visu laiku domāju par Tevi! Katru vakaru domāšu par Tevi! Man ļoti gribas, lai Tu atgrieztos, jo tu man biji tik mīļš, es nevaru par Tevi nedomāt.

 Zinu, ka Tavi mīļākie gadalaiki ir ziema, vasara. Es visu laiku raudu par Tevi, jo nevaru par Tevi beigt domāt.

ES TEVI ĻOTI MĪLU!!!

Zinu, katram ir jāmirst, bet Tev vēl bija ilgs mūžs.

Es nezinu, ko darīt bez Tevis. Man tagad naktīs nav miera; es visu laiku domāju par Tevi, jo Tu man pietrūksti.

Lūdzu, atgriezies pie manis! Man vairs nav ko paglaudīt. Gribu dzirdēt Tavus ņaudienus un Tavu skaisto murrāšanu! Un par ko domāt, kad esi pazudis ārā.

Es tagad atceros visus jautros brīžus, kas mums kopā bija. Tu man biji vislabākais kaķis, kaut nodzīvoji tikai 3 gadus, bet es tik un tā Tevi mīlu!

Es nezinu, ko darīt, bet man dzīvnieki ir svarīgāki nekā es paša!

Mēs parasti ar draudzeni slēpojam ar ēdamo stirniņām. Man vairs nav mans mīļais kaķītis, kurš esi Tu - nav man, par ko rūpēties, kā par Tevīm, jo man ir vajadzīgs kāds dzīvnieciņš mājās tāds pats kā tu, lai es Tevi neaizmirstu!

Ja es ņemšu jaunu mājdzīvnieku, viņš man būs arī tikpat mīļš kā tu! Bet tik un tā - Tu būsi mīļāks, kaut es jaunajam mājdzīvniekam teikšu, kad viņš/a ir vismīļākais mājdzīvnieks – neapvainojies! Atceries manu solījumu, ka Tu man būsi sirdī, kaut vai aizmirsīšu Tevi. Tu būsi manā sirsniņā!!!

Jo dzīvnieki ir viss, kas man ir, un vēl ģimene!

Cerams, ka citi cilvēki sargās savus dzīvnieciņus un viņus mīlēs, baros, nevis kā citi - nebaro viņus, nabadziņus.

Tev, cerams, paradīzē iet ļoti labi.

Dārgajam kaķim Inim!!! Cerams, ka Tu mani mīlēsi kā es Tevi!!!     

TAVA DĀRGĀ DRAUDZENE

Paula Paegle no Tomes

/ 5.klase 2012.gads/

Es tevi neaizmirsīšu

Sveiks, Riči!

Man ļoti žēl, ka tā arī es neuzzināju, kas ar tevi notika, bet vienu es zinu - tu tagad esi paradīzē. Un es ceru, ka Tev ir labi un Tev ir viss, ko Tu vēlies.

Tā arī es Tev nepaspēju nopirkt jaunu bumbu. Bet es ticu, ka mēs satiksimies. Bet pēc Tevis es ilgojos visvairāk. Man patika visi gadījumi ar Tevi, kad bijām kopā. Piemēram, kad es Tevi paņēmu pie sevis gultā sasildīties un tu saplēsi manu spilvenu, bet es tikai smējos. Un vēl, kad es ar tēti taisījām būdu. Un tad, kad Tu pirmo riezi ielīdi tur un visu ošņāji .

Tava būda vēl ir pie mums. Tas atgādina Par Tevi. Bet es zinu, ka mēs kādreiz satiksimies . Un vēl, kad es Tevi pirmo reizi mazgāju, Tu mani nošļakstīji un es priecājos.

Tad, kad es tevi gaidīju, es vispār negulēju. Es gaidīju Tevi, bet neatnāci, jo Tu gāji bojā. Tad Tu aizgāji uz paradīzi. Tad, kad tu aizgāji, Tu biji jauns. Kopš tā brīža es Tevi neesmu redzējis, ne dzirdējis.

 Bet es Tevi ceru ieraudzīt kaut tikai minūti. Es ceru, ka tas piepildīsies. Un mēs satiksimies paradīzē . Un tad es nopirkšu jaunu bumbu .

Gan es nonākšu tur un satiksimies - GAIDI!

 Ar cieņu tavs labākais draugs

Deivids Aļeksejevs

Es gan jau tevi neaizmirsīšu

Man žēl Tevis, Dingo! Ka Tu saslimi...

Es gribu lai es tevi kādreiz redzētu.

Es atceros, ka Tu biji dzeltens ar melnu. Un kad Tu biji vilka suga; cik Tu biji mīļa! Man vēl stāv Tava būda no Tevis.

Es atceros, ka mēs kopā peldējāmies un spēlējāmies. Nu atceros, ka Tu man nesi kociņu un nesi atpakaļ.

Es Tevi nekad neaizmirsīšu. Tu man esi vistuvākais dzīvnieks.

(Reiz man bija suns, arī vārdā Rūķis. Tas ari bija gudrs – viņš, kad gāja pāri ceļam, viņš paskatījās gan pa labi, gan pa kreisi.)

                     Tu, mans mīļākais dzīvnieks - Dingo! /Miršanas g. ir 2008./

Elvis Rozenbaums

Stāsts par maniem suņiem

Rokijs aizklīda un neatgriezās mājās un Džipis, diemžēl, aizgāja bojā.

Džipi, žēl, ka Tu aizgāji bojā, jo Tu man patiki. Un kā Tu ar mani spēlējies ziemā!

Kaut Tu nebūtu aizgājis bojā, jo Tu man biji no mazotnes.

Lai Tev būtu labi tur, kur esi Tu! Es Tevi nekad tiešām neaizmirsīšu; un, ka Tu vēl braucošai mašīnai kodi riepās, un vēl vasarā skrēji kokiem pakaļ; ka vēl Tu spēlējies ar otriem suņiem...

Diemžēl otrs lielākais arī aizgāja no mājām, un neatgriezās ar to, kas aizgāja spēlēties uz ledus.

Rakstīja Jānis Sniedze

Sveika, Mice!

Šodien ārā līst. Tik skumji līst, ka acīs sakāpj asaras.

Es domāju par Tevi. Atceros Tavu melnbalto kažoku, raibo purniņu un mierīgās, domīgās acis.

Tu bieži uzvedies kā uzvedas visas mammas uz pasaules – uzmanīji mani, lai ko es arī darītu. Biji vienkārši blakām.

Kad es raudāju vai elsoju sāpēs, Tu to uzreiz sadzirdēji, pamanīji un skrēji pie manis, piebāzi savu purniņu man pie deguna un uztraukti skatījies, gatavībā man palīdzēt.

Lielākoties Tu ieritinājies pie manis līkumā vai piespiedi savu muguru manējai. Un tad mums bija abām tik mierīgi, labi, mājīgi.

Atceros, kā gaidīji mani mājās, sēžot kā godīgiem kaķiem pienākas  - uz palodzes, starp puķēm.

Vēl Tev patika augstu lekt. Kā karaliene Tu mēdzi sēdēt uz augstākā skapja vai plaukta un novērot cilvēku dīvainās aktivitātes.

Kad Tev palika 16 gadi – Tu aizgāji no šīs pasaules. Lai arī Tu vairs nebiji jauna, es nebiju gaidījusi, ka Tu tik agri dosies prom uz labākiem medību laukiem.

Tu sāki slimot. Dakteris Ilmārs pēc 2.operācijas pateica – tas ir viss. Ja slimība nāks atpakaļ, nekas nebūs līdzams.

Visvairāk man sāp un žēl, ka es Tev nevarēju nekādi palīdzēt...

Pēdējās dienas Tu bezspēcīgi gulēji, vaidēji, raudāji un žēli skatījies man acīs. Mēs Tevi silti sasedzām un gaidījām=negaidījām nenovēršamo. Jo neko nevarēja darīt. Neko.

Kopā ar brāli bijām Tev blakus līdz agram rītam. Līdz Tu sastingi. Sastingi uz mūžīgiem laikiem. Agrā rītā mēs apbērējām Tevi dārzā. Un visapkārt bija palicis tik tukšs.

Tu mīlēji mūs. Mēs mīlējām Tevi. Mēs nekad Tevi neaizmirsīsim, Mice, nekad! Tu biji vismīļākais, labākais, laipnākais kaķis, kas aplaimojis mūsu mājas ar savu klātbūtni! Lai Tava dvēsele ir laimīga, brīva, un Tev nekad vairs nesāp!

Skolotāja Katrīna Rotgalve